Vakar notika premjera amata kandidātu debates.
Un sajūtas? Katru ceturto gadu vieni un tie paši jautājumi — izglītība, medicīna, demogrāfija. Un daudzos gadījumos tie paši politiķi, kuri atkal stāsta, ka tagad visu sakārtos.
Ašeradens mani šodien patiesi izbrīnīja ar runām par transporta kompensācijām deputātiem — izrādās, tās varot arī atcelt. Interesanti to dzirdēt no politiķa, kura pārstāvētā politiskā partija gadiem ir bijusi pie varas un piedalījusies šīs sistēmas uzturēšanā.
Kulbergs savukārt gandrīz kā dzejolīti noskaitīja par valsts parādu un jautāja Ašeradenam, kāpēc viņš kā finanšu ministrs nav “nomaksājis” parādus un un nav pārskatījis budžetu.
Klausos un domāju — nopietni?
To jautā premjera amata kandidāts, kurš pats atbalsta 3,5 miljardu eiro aizņēmumu aizsardzības un drošības vajadzībām. Arī šī nauda nav dāvana — tas ir aizņēmums, kas Latvijai būs jāatmaksā.
Nu, tas tā — par konsekvenci.
PROGRESĪVIE savukārt izcēlās diskusijā par Rēzeknes GORS. Klausoties radās jautājums — vai mēs vēl atceramies, kuras funkcijas pilda valsts un kuras – pašvaldības?
Ja reiz pašvaldības kultūras centra problēmu risinājums ir tā pārņemšana valsts paspārnē, tad varbūt arī pārējām 42 pašvaldībām jāsāk uzmanīties — kādu dienu valsts var izdomāt “glābt” arī jūsu kultūras centrus.
Un uz visa šī fona gandrīz draudzīgā vienprātībā izskanēja, ka obligātais Valsts aizsardzības dienests ir jaunatnes veiksmes stāsts.
Katru ceturto gadu mainās partiju nosaukumi, top jauni saukļi un tiek solīts jauns sākums. Bet priekšplānā atkal redzam tos pašus cilvēkus, kuri gadu desmitiem ir piedalījušies valsts pārvaldē un tagad uzvedas gluži kā jaunieši kārtējā vizītē pie PROktologa tēlojot, it kā tā būtu tikai pirmā reize.
Un jā — Kulberga piedāvātais politiskais kurss daudz neatšķiras no iepriekšējā Jaunās Vienotības politiskā kursa, un mani tas biedē. Kulbergs šo četru mēnešu laikā ne centa vēl nav ietaupījis, ir tikai jauni parādi un jauni Hilux Latvijas mežos.
Pasarg’ Dievs.
