Noskatoties LETA raidieraksta “Politiķi! Kas tas vispār bija?!” interviju ar Ministru prezidenta amata kandidāti Jūliju Stepaņenko, uzmanību piesaista ne tikai politiķes atbildes, bet arī raidījuma vadītājas Anastasijas Tetarenko-Supes intervēšanas stils.
Asi un neērti jautājumi politiķim ir profesionālas žurnālistikas neatņemama sastāvdaļa. Taču ir būtiska atšķirība starp neatlaidīgu intervēšanu un situāciju, kurā žurnālists regulāri pārtrauc respondentu, runā viņam pāri vai vēl nepabeigtas atbildes laikā pats iesaistās argumentācijā.
Intervijas transkriptā identificējamas aptuveni 30–35 epizodes, kurās Jūlija Stepaņenko tiek pārtraukta, notiek paralēla runāšana vai viņas vēl nepabeigtajā atbildē tiek ievietots nākamais jautājums vai pretarguments. Pat attiecinot šo skaitu pret visu 1 stundu un 26 minūtes garo ierakstu, tā ir vidēji viena šāda epizode aptuveni ik pēc 2,5 minūtēm. Faktiskajā sarunas laikā — vēl biežāk.
Kādā brīdī Jūlija Stepaņenko pati ir spiesta pateikt:
“Nevajag man, lūdzu, ielikt to slēdzienu, ko es neesmu beigusi.”
Šī frāze ļoti precīzi raksturo vienu no intervijas galvenajām problēmām. Respondentam vispirms ir jāļauj pabeigt domu. Pēc tam žurnālists var to apstrīdēt, precizēt un konfrontēt ar faktiem.
Īpaši uzskatāmi tas vērojams jautājumos par Ukrainu un Krieviju. Vairākkārt tiek mēģināts panākt konkrētu formulējumu laikā, kad Stepaņenko vēl skaidro savu pozīciju. Rezultātā profesionālas sarunas struktūru — jautājums, atbilde, precizējošs jautājums — vietām aizstāj nepabeigta atbilde, pārtraukšana, žurnālistes pretarguments un paralēla runāšana.
Atsevišķs jautājums ir faktu precizitāte. Jau intervijas sākumā Stepaņenko norāda uz faktu kļūdu savas politiskās biogrāfijas izklāstā un aicina to pārbaudīt Uzņēmumu reģistra datos. Ja redakcija informāciju pasniedz kā faktu un intervējamais to apstrīd, profesionāla rīcība ir avotu pārbaudīt un nepieciešamības gadījumā informāciju precizēt. Fakts nevar kļūt par žurnālista un intervējamā viedokļu strīdu.
Tikpat savādi izskan Tetarenko-Supes apgalvojums, ka mūsu programmā neesot noteikta ideoloģiskā pozīcija. Šeit žurnāliste vairs tikai nejautā — viņa pati izdara vērtējošu secinājumu par politisko spēku.
Mūsu vērtības sabiedrībai nav noslēpums: tradicionālās ģimenes vērtības, sabiedrības nešķelšana, tautas tiesības piedalīties valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā un Latvijas interešu prioritāte. Arī jautājumā par Stambulas konvenciju mūsu nostāja ir bijusi konsekventa — mēs esam pret tās ratifikāciju un šo pozīciju esam publiski aizstāvējuši.
Var nepiekrist mūsu ideoloģijai. Var to kritizēt. Var uzdot par to vissmagākos jautājumus. Taču apgalvojums, ka politiskajam spēkam nav ideoloģiskās pozīcijas, ir žurnālistes interpretācija, nevis neitrāls jautājums. Profesionāli būtu pajautāt: “Kā jūs definējat savu ideoloģiju?” un ļaut Jūlijai Stepaņenko atbildēt.
Manuprāt, robeža tiek pārkāpta arī jautājumos par Jūlijas tēvu un ģimeni.
Ja amatpersonas deklarācijā norādīts ievērojams dāvinājums, jautājumi par summu, līdzekļu izcelsmi un deklarēšanu ir pamatoti. Tā ir sabiedrības interese.
Taču kādēļ Ministru prezidenta amata kandidātei tiek jautāts, kāpēc viņa iepriekšējās intervijās nav runājusi par savu tēvu, līdz viņai publiski nākas paskaidrot, ka tēvs ģimeni pametis, kad viņai bija trīs gadi?
Ja jautājums ir par deklarāciju, jautājiet par deklarāciju. Kāda sabiedrības interese prasa publiski iztirzāt cilvēka bērnības un ģimenes attiecību detaļas?
Un tieši šeit nonākam pie galvenā.
Vairākās intervijas epizodēs Anastasija Tetarenko-Supe no intervētājas lomas pāriet debatētājas lomā.
Žurnālista uzdevums nav uzvarēt strīdā ar politiķi. Žurnālists var uzdot visneērtākos jautājumus, prasīt konkrētus skaitļus, pārbaudīt faktus, norādīt uz pretrunām un atkārtot jautājumu.
Bet pēc jautājuma ir jāļauj cilvēkam atbildēt.
Skatītājam ir tiesības dzirdēt Jūlijas Stepaņenko pilnu atbildi un pašam izlemt, vai tai piekrist vai nepiekrist.
Pēc politiskās intervijas sabiedrībai būtu jāapspriež politiķes atbildes. Ja pēc 1 stundas un 26 minūtēm viens no spēcīgākajiem iespaidiem ir jautājums, kāpēc Jūlijai Stepaņenko tik bieži netika ļauts pabeigt domu, tad tas jau ir jautājums nevis par politiķi, bet par pašas žurnālistikas profesionālo kvalitāti.
